Labklājības ministrijai būtiski jāuzlabo uzraudzības darbs, veidojot sistēmu, lai cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem un bērni ar funkcionāliem traucējumiem varētu dzīvot sabiedrībā, nevis institūcijā. Pašlaik sistēmas izveide kavējas par gandrīz diviem gadiem, kas rada bažas, vai līdz 2023. gadam izdosies sasniegt sākotnējās ieceres un nodrošināt iespēju 3400 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm saņemt nepieciešamo atbalstu, lai bērni nenonāktu institūcijās, un 2100 cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem saņemt atbalstu patstāvīgai dzīvei ārpus institūcijām.
Lai cilvēki, kuri dzīvo noslēgtā vidē, varētu pilnvērtīgi dzīvot sabiedrībā, nepieciešami grupu dzīvokļi, dienas centri, specializētās darbnīcas, atbalsta personāls un citi pakalpojumi. Arī bērniem ar funkcionāliem traucējumiem nepieciešami dienas centri, aprūpes pakalpojumi, kā arī individuāls atbalsts, lai bērni saturīgi pavadītu laiku, kamēr viņu vecāki strādā vai veic citas aktivitātes. Ir jāmainās sabiedrības izpratnei un gatavībai uzņemties atbildību par saviem līdzcilvēkiem, kuriem tāpat kā ikvienam citam ir tiesības dzīvot sabiedrībā.
“Tā vietā, lai cilvēki mūžu nodzīvotu institūcijās, Latvijā esam apņēmušies veidot vidi un sabiedrību, kurā ikviens var par sevi parūpēties, saturīgi pavadīt laiku, saņemt ikdienā vajadzīgo palīdzību un arī strādāt. Labklājības ministrijas vadītais deinstitucionalizācijas projekts ir iespēju tilts mums visiem augt savā cilvēcībā un būt labākai sabiedrībai. Ir svarīgi šo iespēju izmantot un aiz grūti izrunājamā deinstitucionalizācijas vārda saredzēt Latvijas iedzīvotājus – cilvēkus ar invaliditāti, kuri, saņemot nepieciešamo atbalstu, var iespējami patstāvīgi dzīvot piepildītu dzīvi,” uzsver valsts kontroliere Elita Krūmiņa.
Svarīgi veicināt arī cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību, jo gandrīz divām trešdaļām cilvēku, kuri varētu uzsākt patstāvīgu dzīvi ārpus sociālās aprūpes iestādēm, iztikas līdzekļi ir zemāki par minimāli nepieciešamo. Arī darba devēji spēkā esošo likumu un noteikumu dēļ nav ieinteresēti dot darbu cilvēkiem ar invaliditāti, tāpēc algotu darbu pašlaik strādā tikai aptuveni astoņi procenti no projektā iesaistītajiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Taču, arī saņemot valsts un pašvaldību palīdzību mājokļa nodrošināšanai, dienas laika aktivitātēm un specifiskiem pakalpojumiem, par iztikas līdzekļu iegūšanu cilvēkiem, kuri uzsāks dzīvi ārpus ilgstošas aprūpes institūcijām, būs jārūpējas pašiem. Ja valsts nebūs nodrošinājusi nepieciešamo atbalstu, tas nebūs iespējams.
Labklājības ministrija kopš 2015. gada īsteno projektu, kura mērķis ir 2100 pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem un 3400 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm sniegt vajadzīgo atbalstu dzīvei sabiedrībā – ārpus aprūpes iestādēm. Tai skaitā 700 pieaugušajiem, kuri uzturas aprūpes iestādēs, dzīvi ārpus institūcijām būtu jāuzsāk jau no 2020. gada, saņemot nepieciešamo atbalstu un pakalpojumus.
Diemžēl labo ideju īstenošana kavējas un joprojām nav pieņemts lēmums par laika un resursu ziņā apjomīgāko ieceru īstenošanu – infrastruktūras izveidi, kas nodrošinās šiem cilvēkiem nepieciešamā atbalsta saņemšanu.
Deinstitucionalizācijas projektu Labklājības ministrija īsteno kopā ar plānošanas reģioniem un pašvaldībām, un tam piešķirts 98 miljonus eiro liels ES finansējums. Revīzija veikta projekta īstenošanas vidū, lai palīdzētu Labklājības ministrijai savlaicīgi pamanīt un novērst problēmas, kas var kavēt projekta īstenošanu un mazināt sagaidāmos ieguvumus. Tas panākams, ja Labklājības ministrija koncentrēsies nevis uz ES struktūrfondu līdzekļu apguvi, samazinot uzraudzības rādītājus un arvien vairāk attālinoties no sākotnējām labajām iecerēm un plānotajiem ieguvumiem, bet gan aktīvāk sniegs atbalstu projekta īstenotājiem.
Lietderības revīzijas rezultāti ir apkopoti revīzijas ziņojumā “Deinstitucionalizācija – iespēju tilts cilvēku ar invaliditāti dzīvei sabiedrībā”.