Par ārpusģimenes aprūpi bez vecāku gādības palikušajiem bērniem lielākajā daļā gadījumu tiek lemts tikai tad, kad jau ir apdraudēta bērna veselība vai pat dzīvība, bet gadījumos, kad ģimene jau ir nonākusi atbildīgo institūciju – bāriņtiesu un sociālo dienestu – redzeslokā, tās vilcinās rīkoties, gaidot, ka situācija ģimenē atrisināsies pati no sevis. Rezultātā no mediju un sabiedrības redzesloka arvien nepazūd tēma par neaprūpētiem un nepieskatītiem bērniem, kā arī par sistēmas bērniem, kas savas “atņemtās” bērnības dēļ vairs nespēj pilnvērtīgi iekļauties ne pie ārpusģimenes aprūpes pakalpojuma sniedzēja – pie aizbildņa, audžuģimenē vai bērnunamā –, ne pēc ārpusģimenes aprūpes izbeigšanās uzsākt pilnvērtīgu dzīvi sabiedrībā.
Valsts kontrole revīzijas ziņojumā “Atņemtā bērnība: Ikvienam bērnam ir tiesības uzaugt ģimenē” norāda uz virkni sistēmisku problēmu un atbildīgo institūciju bezdarbību, kuru dēļ tiek apdraudētas bez vecāku gādības palikušo bērnu intereses un tiesības uz pilnvērtīgu attīstību.
Revīzijā secinātais liek šaubīties, vai bērni mūsu valstī līdz šim ir bijusi patiesa prioritāte. Atbildīgās institūcijas lēmumus nereti pieņem tikai tad, kad jau ir reāli apdraudēta bērnu veselība vai pat dzīvība.
Bērnu tiesības nav prioritāte, bērnu likteņi atkarīgi no bāriņtiesu lēmumiem
Darbs ar ģimeni sākas pašvaldībā, kurai, sniedzot ģimenēm nepieciešamo atbalstu, ir jānovērš riski nepietiekamai bērnu aprūpei, kā arī preventīvi jāveic mērķtiecīga sociālās situācijas analīze, lai identificētu ģimenes, kurās varētu iestāties šie riski. Tomēr 79% pašvaldību pat nezina, cik ģimeņu ar bērniem dzīvo to teritorijā, nerunājot par to, ka tām būtu zināms, kurām ģimenēm ir nepieciešams atbalsts. Lielākoties darbs ar sociālā riska ģimenēm tiek uzsākts tikai tad, kad jau ir apdraudēta bērnu veselība vai pat dzīvība.
Tomēr arī šajos gadījumos bāriņtiesas vilcinās ar lēmumu pieņemšanu. Revīzijā konstatēti vismaz 15 gadījumi, kad bāriņtiesās savlaicīgi netika pieņemti lēmumi par aizgādības tiesību pārtraukšanu bērna vecākiem, lai gan bāriņtiesai un sociālajam dienestam ilgstoši bija zināms, ka ģimenē regulāri tiek lietots alkohols vai citas apreibinošas vielas, notiek vardarbība, ilgstoši tiek ignorētas bērna tiesības uz veselības aprūpi un izglītību u.c. riski. Lai gan bāriņtiesām ir zināms, ka ārpusģimenes aprūpe bērnam prioritāri ir jānodrošina pie aizbildņa vai audžuģimenē, ne vienmēr tā notiek. Potenciālo aizbildni bāriņtiesas meklē tikai starp bērna tuvākajiem radiniekiem. Tās reti izvērtē iespēju uzrunāt attālākus radiniekus, kuri, iespējams, pārstāv citu sociālo slāni, kā arī reti izvēlas par bērna aizbildni iecelt personu, kas nav bērna radinieks. Savukārt audžuģimeņu meklējumi parasti beidzas, ja attiecīgajā pašvaldībā nav brīvas vietas audžuģimenēs.
Tāpēc bieži vien pēc bērna šķiršanas no ģimenes vienīgais risinājums ir aprūpe bērnunamā, kas turklāt ir izvēlēts, ignorējot bērna tiesības būt kopā ar saviem brāļiem un māsām, kā arī kontaktēties ar pārējo ģimeni. Revīzijā konstatēti vismaz 12 gadījumi, kad pašvaldība bija izvēlējusies vienas ģimenes bērnus šķirt, mazos bērnus līdz divu gadu vecumam ievietojot valsts bērnunamā, bet vecākos – pašvaldības bērnunamā. Turklāt laikā no 2016.gada vismaz sešas pašvaldības (Alūksnes, Mārupes, Ozolnieku un Strenču novads, Rīgas un Liepājas pilsēta) bērnunamu bija izvēlējušās iepirkuma rezultātā. No tām tikai Ozolnieku novada pašvaldības izvēlētais bērnunams atradās blakus esošajā Jelgavas pilsētā, bet pārējām pašvaldībām – pat citā reģionā vairāk nekā 100 un pat 400 km attālumā no bērna dzīvesvietas.
Ja bāriņtiesa ir pieņēmusi lēmumu par bērna šķiršanu no ģimenes, sociālajam dienestam jāuzsāk darbs ar ģimeni. Savukārt bāriņtiesai ir jāseko līdzi, vai vecāki risina savas problēmas, vērtējot iespēju viņiem atjaunot aizgādības tiesības. Ja gada laikā situācija ģimenē nav uzlabojusies, bāriņtiesai ir jālemj par aizgādības tiesību atņemšanu.
Valsts kontrole izprot, ka sociālajam dienestam ne vienmēr ir pakalpojumi, ko piedāvāt ģimenei. Tomēr tas nevar būt arguments “ilgstošai gaidīšanai”. Ja sociālā dienesta rīcībā nav instrumentu, lai palīdzētu, dienestam nekavējoties par to ir jāziņo bāriņtiesai. Savukārt bāriņtiesai ir jānovērtē, vai nav jāceļ prasība tiesā par aizgādības tiesību atņemšanu vecākiem, tā nenovilcinot arī bērna iespēju tikt adoptētam, jo Latvijā adoptētāji visbiežāk izvēlas bērnus, kas nav vecāki par 10 gadiem.
Ārpusģimenes aprūpes joma vāji uzraudzīta
Bāriņtiesai ir pienākums ne retāk kā reizi gadā pārbaudīt bērna aprūpi un viņa tiesību un interešu ievērošanu pie aizbildņa, audžuģimenē un bērnunamā. Tomēr revīzijā ir konstatēts, ka daudzos gadījumos uzraudzība ir formāla, jo tā lielākoties aptver tikai sadzīves apstākļu pārbaudi – vai mājoklis ir tīrs, vai bērnam ir gulta, skapis, vai ir ēdiens u.c.
Revidentu veiktajās pārbaudēs bērnunamos ir konstatēti vairāki gadījumi, kad netiek ievērotas bērnu tiesības uz tiem nepieciešamo sociālo rehabilitāciju, uz atbilstošas izglītības ieguvi, privātās dzīves neaizskaramību, kā arī mantiskās intereses. Lai gan jau divus gadus likums ierobežo naudas sodu piemērošanu nepilngadīgajiem, bērnunamos dzīvojošajiem bērniem arvien par izdarītajiem administratīvajiem pārkāpumiem tiek piemēroti naudas sodi.
Visbūtiskākie bērnu tiesību pārkāpumi tika konstatēti SIA “Bērnu Oāze” struktūrvienībā “Mākoņkalns”, kas bija specializējusies bērnu ar uzvedības problēmām aprūpē un sniedza bērnunama pakalpojumu vismaz 16 pašvaldībām. Revidenti neguva apstiprinājumu, ka bērnunamā atrodas visi bērni, kas tajā ir ievietoti, un ka bērniem tiek nodrošināta izglītības ieguve un nepieciešamie veselības aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumi, brīvā laika pavadīšana, kā arī saskarsme un saziņa ar tuviniekiem u.c. Bērnu uzvedību bija paredzēts mainīt nevis ar speciālistu atbalstu, kas izvērtē bērna uzvedības cēloņus un sniedz nepieciešamo pakalpojumu uzvedības korekcijai, bet ar iestādes izstrādātu pāraudzināšanas sistēmu, kas nebija saskaņota ne ar vienu kompetento institūciju.
Visi revīzijā konstatētie bērnu tiesību pārkāpumi ikgadējās pārbaudēs bija jākonstatē bāriņtiesām, bet nepilnības bāriņtiesu darbā bija jānovērš Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai (VBTAI). Tomēr fakti liecina, ka VBTAI īstenotā uzraudzība ir neefektīva.
Lai gan VBTAI divus gadus regulāri saņēma sūdzības par iespējamiem pārkāpumiem bērnunamā “Mākoņkalns” un pat veica tajā septiņas pārbaudes, tomēr būtiski bērnu tiesību pārkāpumi tika konstatēti tikai pēc tam, kad revidenti par tiem informēja Labklājības ministrijas vadību un Tiesībsarga biroju. Pamatojoties uz revidentu sniegto informāciju, 2018.gada decembrī Labklājības ministrija un VBTAI sadarbībā ar Tiesībsarga biroju bērnunamā veica komplekso pārbaudi, kurā apstiprinājās revidentu norādītie riski. Rezultātā bērni no bērnunama tika izņemti un 2019.gada 23.janvārī bērnunama “Mākoņkalns” darbība tika izbeigta.
Diemžēl arī pēc pilngadības sasniegšanas bērni nesaņem visu nepieciešamo atbalstu patstāvīgas dzīves uzsākšanai. Bāriņtiesas un bērnunamus šie bērni vairs neinteresē, bet sociālie dienesti palīdz tikai tad, ja bērni pie tiem vēršas. Tomēr šiem bērniem, jo sevišķi no bērnunama, trūkst pieredzes un zināšanu šādai komunikācijai. Tāpēc būtu nepieciešams ieviest mentora pakalpojums, kas pašlaik tiek nodrošināti tikai dažās pašvaldībās.
Statistika liecina, ka 2019.gada sākumā ārpusģimenes aprūpē bija 6438 bērni, gandrīz 800 bērnu arvien dzīvo bērnunamos, un sistēma arvien turpina ražot sistēmas bērnus. Šī attieksme ir nekavējoties jāmaina, jo pretējā gadījumā turpināsies un nebeigsies traģiski stāsti par mazuļiem, kuri cieš no vardarbības un iet bojā, par salauztiem bērnu likteņiem jau bērnībā, kas atstāj neizdzēšamas pēdas visā atlikušajā dzīvē. Šādas ziņas burtiski “satricina” sabiedrību, pieprasot skaidrojumu, kāpēc šāda situācija ir pieļauta. Bet atbildīgās institūcijas tikai attaisnojas, kāpēc to nevarēja novērst.