ĪSUMĀ
- Latvijā ap 70 % centralizētās siltumapgādes siltuma saražo no biomasas, tomēr tarifi ne vienmēr ir zemāki. Siltumenerģijas cenas reģionos būtiski ietekmē kurināmā veids, darbaspēka izmaksas, katlu vecums un patērētāju skaits.
- Ja siltumu ražo no dabasgāzes, kurināmā izmaksas veido 83–91 % no tarifa, savukārt malkas katlumājās darbaspēka izmaksas sasniedz 47–51 % no tarifa.
- 2026. gada martā siltumenerģijas tarifi Latvijā bija no 56 eiro/MWh (Jumpravā) līdz 145 eiro/MWh (Penču ciemā), Rīgā 83 eiro/MWh.
- Latvijā trūkst mērķtiecīgas siltumapgādes attīstības politikas. Tas apgrūtina investīciju plānošanu un palielina ilgtermiņa riskus siltumapgādes sistēmas efektivitātei, īpaši situācijā, kad turpmāk pieejamais Eiropas Savienības fondu atbalsts būtiski samazinās.
- Latvijā atlikumsiltuma izmantošanu kavē neskaidra definīcija, vienotu cenu noteikšanas vadlīniju trūkums un normatīvā nenoteiktība.
Izmantojot Eiropas Savienības fondu atbalstu, Latvijā pēdējos gados ir panākts būtisks progress siltumapgādes modernizācijā – nomainītas neefektīvās padomju laika katlumājas, rekonstruēti siltumtīkli un daudzviet dabasgāze aizvietota ar biomasas kurināmo, palielinot atjaunīgo energoresursu īpatsvaru un samazinot CO2 emisijas. Tomēr Valsts kontroles revīzijā secināts, ka reģionos siltuma tarifi būtiski atšķiras un daudzviet ir augstāki nekā Rīgā; īpaši mazāk apdzīvotajās vietās ar nelielu patērētāju skaitu, kur darbojas novecojušas un ekonomiski grūti uzturamas siltumapgādes sistēmas. Lai novērstu būtisku tarifu pieaugumu ekonomiski nepamatotu sistēmu modernizācijas dēļ, Klimata un enerģētikas ministrijai jāatbalsta pašvaldības – šo sistēmu ekonomiskās dzīvotspējas noteikšanā un turpmākas attīstības plānošanā vai pārejā uz alternatīviem risinājumiem. Turklāt Latvijā joprojām nepietiekami izmanto atlikumsiltuma potenciālu, kam nav noteiktas skaidras vadlīnijas integrācijai siltumapgādes sistēmās.
Kopējais siltumtīklu garums Latvijā ir aptuveni 2000 km, t. sk. 800 km Rīgā. 2024. gadā Latvijā saražotas 7216 tūkst. MWh siltumenerģijas, no tā Rīgas siltumapgādē – 44 % (3153 tūkst. MWh). 2026. gada martā siltumenerģijas tarifi Latvijā bija no 56 eiro/MWh (Jumpravā) līdz 145 eiro/MWh (Penču ciemā), Rīgā 83 eiro/MWh.
“Ne visas centralizētās siltumapgādes sistēmas ir ilgtermiņā uzturamas. Mazās un vāji noslogotās sistēmās izmaksas uz vienu patērētāju ir augstas. To uzturēšana un modernizācija nākotnē var kļūt finansiāli neizdevīga un novest pie iedzīvotājiem nesamaksājamiem tarifiem, ja netiks savlaicīgi lemts par alternatīviem risinājumiem. Tāpēc Klimata un enerģētikas ministrijai jānodrošina mērķēta un uz datiem balstīta siltumenerģētikas attīstības politika,” norāda Valsts kontroles padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš.
Lai gan ap 70 % centralizētās siltumapgādes siltumenerģijas ražo no biomasas, tomēr tas ne vienmēr nozīmē zemākus tarifus. Siltumenerģijas cenas reģionos būtiski ietekmē kurināmā veids, darbaspēka izmaksas, katlu vecums un patērētāju skaits.
Latvijā joprojām darbojas centralizētās siltumapgādes sistēmas ar vairāk nekā 20 gadus veciem apkures katliem, kuru nomaiņai nākotnē var nebūt pieejams Eiropas Savienības fondu atbalsts. Ir gadījumi, kad ieguldījumi siltumapgādes modernizācijā veikti bez Eiropas Savienības finansējuma un nepietiekami izvērtējot ietekmi uz tarifu. Rezultātā, piemēram, 2025. gada oktobrī siltumenerģijas tarifs Ventspils novada Stiklu ciemā sasniedza 167,53 eiro/MWh, bet Užavā – 171,25 eiro/MWh.
Analizējot tarifus revīzijas izlasē iekļautajās pašvaldībās, secināts, ka visaugstākie tarifi ir siltumam, kas ražots no dabasgāzes vai malkas. Ja siltumenerģiju ražo no dabasgāzes, kurināmā izmaksas veido 83–91 % no tarifa, savukārt malkas katlumājās darbaspēka izmaksas sasniedz 47–51 % no tarifa. Šādas tehnoloģijas ir plaši izplatītas – izlasē iekļautajās pašvaldībās ir 102 malkas katli ar vidējo vecumu 16 gadi un 61 gāzes katls ar vidējo vecumu 17 gadi. Tāpēc tagad ir īstais brīdis domāt parapkures katlu maiņu un ieguldīt modernās, energoefektīvās tehnoloģijās. Tieši šādi risinājumi atbilst nacionālajiem klimata un enerģētikas mērķiem un nodrošina ilgtspējīgu, drošu un ekonomisku apkures sistēmu nākotnē.
Atsevišķas pašvaldības piemēro vienotu tarifu, apvienojot pilsētas un apkārtējo ciematu siltumapgādes sistēmas vienā tarifu zonā. Piemēram, Tukuma novadā vienotu tarifu piemēro Tukumā, Džūkstē, Sēmē, Slampē, Tumē, Vienībā un Pūrē; Bauskas novadā vienotu tarifu piemēro no 2025. gada decembra. Šāda pieeja ļauj izlīdzināt izmaksu svārstības starp dažāda mēroga sistēmām un nodrošināt stabilāku un patērētājiem labvēlīgāku tarifu. Tomēr vienota tarifa piemērošanai ir arī būtiski ierobežojumi. Pašvaldībās, kur nav lielas pilsētas vai pietiekama patēriņa blīvuma, šādas iespējas izlīdzināt tarifu nav. Turklāt vienotais tarifs var maskēt atsevišķu katlumāju neefektivitāti, jo izmaksu atšķirības vairs nav tieši redzamas tarifā. Tas samazina motivāciju savlaicīgi pieņemt mērķtiecīgus lēmumus par problemātisku siltumapgādes sistēmu pārstrukturēšanu vai pāreju uz alternatīviem risinājumiem.
Novados, kuros siltumenerģijas tarifi ir zemāki, siltumapgādes uzņēmumi nereti saskaras ar nelabvēlīgu finansiālo situāciju. Ja tarifs ilgstoši nesedz faktiskās izmaksas un sistēmas noslodze ir nepietiekama, uzņēmuma rentabilitāte var pasliktināties un var palielināties riski siltumapgādes sistēmas ilgtspējai vidējā termiņā. Zemie tarifi šādās situācijās ne vienmēr nozīmē augstāku efektivitāti, bet var signalizēt par nepietiekamu investīciju atdevi, patēriņa samazināšanos, augstiem tīkla zudumiem vai nesabalansētu jaudas struktūru. Revīzijas izlasē iekļauto novadu piemēri liecina, ka ekonomiskās dzīvotspējas izvērtējums ir kritiski svarīgs, lai savlaicīgi pieņemtu lēmumus par tarifu politikas, sistēmas mēroga vai tehnoloģisko risinājumu maiņu.
Neraugoties uz ieguldījumiem siltumapgādes modernizācijā, Latvijā trūkst mērķtiecīgas siltumapgādes attīstības politikas.
Analizējot valsts un Rīgas plānošanas dokumentus, konstatēts, ka Rīgas siltumapgādes attīstības mērķis būtiski palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru nesaskan ar Latvijas plānošanas dokumentos noteikto dabasgāzes (AS “Latvenergo” TEC ražotnes) lomu Latvijas elektroapgādes stabilitātes nodrošināšanā.
Siltumapgādes nacionālie mērķi atklāj, ka joprojām ir koordinācijas trūkumi nozares attīstībā. Siltumtīklu zudumu samazināšanas mērķis līdz 10 % apkures sezonā ir optimistisks, savukārt Latvijā vidējais siltumtīklu zudumu rādītājs ir 12 % un tikai aptuveni 15 % tīklu ir renovēti ar Eiropas Savienības fondu atbalstu. Īpaši Latgalē šī mērķa sasniegšana vērtējama kā pārāk optimistiska, jo tur siltumtīkla zudumi ir 15 %, bet plānošanas dokumentos nav noteikts mērķtiecīgs atbalsts siltumtīklu energoefektivitātes uzlabošanai tieši Latgales reģionā. Savukārt plānotā siltumapgādes elektrifikācija veido tikai apmēram 4 % no kopējās jaudas, tāpēc to nevar uzskatīt par plašu risinājumu.
Šāda pieeja apgrūtina mērķtiecīgu investīciju plānošanu un palielina ilgtermiņa riskus siltumapgādes sistēmas efektivitātei, īpaši situācijā, kad turpmāk pieejamais Eiropas Savienības fondu atbalsts būtiski samazinās un katrs lēmums arvien vairāk ietekmēs tarifus.
Enerģijas patēriņa jomā joprojām ir strukturālas problēmas, jo investīcijas ēku energoefektivitātē ir gadiem stagnējušas, kā tas norādīts Valsts kontroles starpziņojumā. Tas kavē siltumapgādes sistēmas kopējās efektivitātes pieaugumu un samazina arī ražošanā īstenoto pasākumu kopējo ietekmi.
Būtisks, taču līdz šim nepietiekami izmantots risinājums siltumapgādes sistēmas efektivitātes uzlabošanai, ir atlikumsiltuma integrācija centralizētajā siltumapgādē.
Atlikumsiltums ir nenovēršams siltums, kas kā blakusprodukts rodas rūpnieciskajos procesos, elektrostacijās vai terciārajā sektorā un kas bez centralizētās siltumapgādes vai aukstumapgādes sistēmas tiktu neizmantots izvadīts gaisā vai ūdenī. Lai gan atlikumsiltumu neuzskata par atjaunīgo energoresursu, Eiropas Savienības regulējumā tam ir nozīmīga loma ilgtspējīgas siltumapgādes mērķu sasniegšanā. Tas ļauj samazināt primārās enerģijas ražošanu, izmaksas un ietekmi uz vidi, vienlaikus nodrošinot iedzīvotājiem zemākas siltumenerģijas cenas.
Revīzijā secināts, ka Latvijā atlikumsiltuma izmantošanu kavē neskaidra definīcija, cenu noteikšanas vadlīniju trūkums un normatīvā nenoteiktība. Datu centru, notekūdeņu attīrīšanas iekārtu un ražošanas procesā radušos atlikumsiltumu šobrīd nav iespējams skaidri integrēt siltumenerģijas tarifos, jo nav noteikts, kā novērtēt šāda siltuma cenu un kurai pusei jāsedz ar integrāciju saistītās izmaksas. Šāda nenoteiktība rada papildu riskus investoriem un kavē mērķtiecīgu atlikumsiltuma iesaisti centralizētajā siltumapgādē, īpaši Rīgā, kur paralēli plāno strauju pāreju uz atjaunīgajiem energoresursiem.
Centralizētās siltumapgādes sistēmas efektivitātes kritērijus var sasniegt, ne tikai attīstot jaunas atjaunojamo energoresursu jaudas, bet arī ar plašāk integrējot atlikumsiltumu un lietderīgāk izmantojot augstas efektivitātes koģenerācijā saražoto siltumu. Rīga šos kritērijus var sasniegt, izmantojot gan atjaunojamos energoresursus, gan efektīvas koģenerācijas siltumu. Savukārt samazināts siltumenerģijas pieprasījums var apdraudēt AS “Latvenergo” TEC spēju izpildīt augstas efektivitātes koģenerācijas kritērijus. Tas nākotnē var radīt finansiālus riskus, tostarp pienākumu atmaksāt daļu no saņemtā publiskā atbalsta.
Valsts kontroles ieteikumi #PēcRevīzijas
Ieviešot Valsts kontroles ieteikumus, Klimata un enerģētikas ministrija vadlīnijās pašvaldībām noteiks skaidrus kritērijus siltumapgādes sistēmu attīstībai, lai tās varētu pieņemt izsvērtus lēmumus par esošo siltumapgādes sistēmu modernizāciju, neradot būtisku tarifu palielināšanās risku. Savukārt vienota atlikumsiltuma definīcija mazinās nozares nenoteiktību, veicinās tā integrāciju siltumapgādē un nodrošinās atbilstību Eiropas Savienības klimata un enerģētikas mērķiem. Ieteikumu ieviešanas termiņš – 2030. gads.
Plašāka informācija – revīzijas ziņojums, infografika.
Revīzijā sagatavots arī starpziņojums “Neizmantotās iespējas mājokļu siltināšanā”.
Par Valsts kontroli
Latvijas Republikas Valsts kontrole ir neatkarīga, koleģiāla augstākā revīzijas (audita) iestāde. Tās darbības mērķis ir noskaidrot, vai rīcība ar publiskas personas finanšu līdzekļiem un mantu ir tiesiska, pareiza, lietderīga un atbilst sabiedrības interesēm, kā arī sniegt ieteikumus atklāto trūkumu novēršanai. Valsts kontrole veic revīzijas saskaņā ar starptautiskajiem publiskā sektora revīzijas standartiem – Starptautiskās Augstāko revīzijas iestāžu organizācijas INTOSAI standartiem (ISSAI), kuru atzīšanu Latvijā nosaka valsts kontrolieris. Atklājot trūkumus, Valsts kontrole sniedz ieteikumus to novēršanai, bet par iespējamiem likumpārkāpumiem informē tiesībaizsardzības iestādes.
Plašākai informācijai
Gunta Krevica
Komunikācijas daļas vadītāja
T: +371 23282332 | E: gunta.krevica@lrvk.gov.lv