Valsts kontroles darbības sākuma posmā, tas ir, līdz 1923. gada rudenim, iestādes vadībā bija pabijuši trīs valsts kontrolieri – Eduards fon Rozenbergs (amatā bija no 1918. gada 2. decembra līdz 1919. gada 13. jūlijam), Pauls Mincs (amatā bija no 1919. gada 13. jūlija līdz 1921. gada 17. jūnijam) un Ernests Ozoliņš (1887-1942) (amatā bija no 1921. gada 19. jūlija līdz 1923. gada 26. janvārim).
Materiālā redzams pirmais Latvijas Republikas Ministru kabinets (1918-1921) 1920. gadā ar valsts kontrolieri Paulu Mincu. Līdz 1923. gada augustam, kad stājās spēkā Likums par Valsts kontroli un tā kļuva par neatkarīgu, koleģiālu iestādi, valsts kontrolieris bija sākotnēji Pagaidu valdības, pēc tam - Ministru kabineta pilntiesīgs loceklis ar balsstiesībām tā sēdēs. Attēlā - Pirmais Latvijas Republikas Ministru kabinets (1918-1921). Ap galdu no kreisās: 1. apgādības ministrs Augusts Kalniņš, 2. tirdzniecības un rūpniecības ministrs, atvaļināts pulkvežleitnants (1920) Fridrihs Zommers (no 1940. gada Vasarietis), 3. darba ministrs Frīdrihs Ozoliņš, 4. Satversmes līdzautors, Valsts kontrolieris Pauls Mincs (19.12.1920.-18.06.1921. darba ministrs), 5. izglītības ministrs filoloģijas profesors Juris Plāķis, 6. apsardzības ministrs Ēriks Mārtiņš Feldmanis, 7. Valsts kancelejas direktors Dāvids Rudzītis, 8. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, 9. satiksmes ministrs Ādolfs Kuršinskis, 10. finanšu ministrs, jurists Kārlis Puriņš, 11. iekšlietu ministrs, jurists Arveds Bergs, 12. tieslietu ministrs, advokāts Rūdolfs Bēnuss, 13. ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, 14. zemkopības ministrs, agronoms, kapteinis Hugo Celmiņš. Fotoreprodukcija. Latvijas Nacionālā arhīva Kinofotofonodokumentu arhīvs.
