Līdz Satversmes pieņemšanai 1922. gada 15. februārī un uz tās balstīta detalizētāku normatīvo aktu izstrādei, Valsts kontroles struktūra balstījās pagaidu regulējumā. Pēc Latvijas Pagaidu valdības izveides un tās sastāvā apstiprinātā valsts kontroliera Eduarda fon Rozenberga (1878-1954) stāšanās amatā 1918. gada 2. decembrī, bija nepieciešams izveidot attiecīgo iestādi un noteikt tās struktūru. Līdz pagaidu noteikumu par Valsts kontroli pieņemšanai 1919. gada septembrī, valsts kontrolieris ar 1918. gada 24. decembra rīkojumu noteica pagaidu Centrālās Kontroles struktūru, kas tika iedalīta četrās daļās.
Valsts kontroliera Paula Minca (1868-1941) vadībā izstrādātajos un 1919. gada 15. septembrī pieņemtajos Pagaidu noteikumos par Valsts kontroli tika detalizētāk noteikta arī iestādes struktūra. Valsts kontrole sastāvēja no valsts kontroliera, padomes, četriem revīzijas departamentiem, Armijas kontroles, pēc nepieciešamības izveidotām daļām, kuras tiktu komplektētas no jau esošajiem iestādes darbiniekiem kādu konkrētu darbu izpildei. Pagaidu regulējuma laikā būtiskākās izmaiņas Valsts kontroles struktūrā tika veiktas 1921. gada novembrī. Ņemot vērā praktiskajā darbā uzkrāto pieredzi, tika nolemts samazināt departamentu skaitu līdz diviem, sadalot darbus nevis pēc revidējamām iestādēm, bet pēc revīzijas veida, tas ir, I departaments veica iepriekšējo revīziju un faktisko revīziju, savukārt II departaments – pēcrevīziju.
Iepazīsties ar materiālu:
Valsts kontroliera rīkojums Nr. 1. no 20. decembra 1918. g. Pagaidu Valdības Vēstnesis, Nr. 3. 24.12.1918. 2. lpp.
