Valsts kontroles regulējums valsts pamatlikumā ir ietverts tā VII nodaļā, kas ir īsākā Satversmes nodaļa un sastāv no diviem pantiem. Lai gan iestādes regulējums Satversmes sapulcē plašas diskusijas neraisīja, pirmā vēlētā parlamenta lielākā – sociāldemokrātu - frakcija iesniedza priekšlikumus abu VII nodaļas pantu grozījumiem. Galvenie priekšlikumi skāra jautājumus par Valsts kontroles statusu iepretim likumdevējvarai un izpildvarai, kā arī tās amatpersonu statusu un ievēlēšanas kārtību. Tā kā sociāldemokrātu priekšlikumi neieguva vairākuma atbalstu, grozījumi netika veikti. 1922. gada 15. februārī tika pieņemta valsts pamatlikuma I daļa, kas pēc Satversmes sapulces Redakcijas komisijas veiktajiem labojumiem tika izsludināta 1922. gada 30. jūnijā.
Valsts pamatlikuma VII nodaļa skanēja sekojoši:
“Valsts kontrole.
87. Valsts kontrole ir neatkarīga koleģiala iestāde.
88. Valsts kontrolierus ieceļ un apstiprina amatā tādā pat kārtībā, kā tiesnešus, bet tikai uz noteiktu laiku, kurā viņus var atcelt no amata vienīgi uz tiesas sprieduma pamata. Valsts kontroles iekārtu un kompetences nosaka sevišks likums.”
Valsts pamatlikuma VII nodaļā tika noteikta Valsts kontroles neatkarība un koleģialitāte. Būtiska bija arī skaidri izteiktā valsts kontroliera statusa pielīdzināšana tiesnesim, kas norāda ne tikai uz Valsts kontroles un kontrolieru īpatnējo statusu valsts iekārtā, bet arī to neatkarību no jebkāda veida ārēju faktoru ietekmes. Satversmes sapulces pieņemtais Valsts kontroles tiesiskais pamats nav grozīts kopš tā pieņemšanas.
Iepazīsties ar vēsturisko materiālu:
Plakāts “Latvijas Republikas Satversme”. Latvijas Kara invalīdu savienības izdevums. 1920. gadi.
