Līdz Satversmes pieņemšanai 1922. gada 15. februārī, kas noteica arī Valsts kontroles tiesisko pamatu, iestādes darbs tika organizēts balstoties uz līdzīgu iestāžu darbības ietvaru Krievijas impērijā. 1919. gada septembrī stājās spēkā pirmais Valsts kontroles pagaidu regulējums – Pagaidu noteikumi par Valsts kontroli un Valsts kontroles revīzijas pagaidu reglaments. Dokumenti tika izstrādāti steigā, atskatoties uz Valsts kontroles darbu 1928. gadā min valsts kontrolieris Roberts Ivanovs:
“[..] pārvaldes aparātam noorganizējoties, strauji pieauga resoru gan dibinātas, gan arī nedibinātas prasības pēc kredītiem, ko valsts kasei nebija pa spēkam apmierināt. Skatot cauri šīs prasības, vajadzēja turēties pie zināmām normām, ko vēl nebija. Laiks neatļava ne personīgi, ne ar attiecīgas literātūras palīdzību iepazīties ar kontroles iestāžu uzbūvi un tai pamatā liktām idejām Vakareiropas valstīs. Tādēļ neatlikās nekas cits, kā atkal ņemt par paraugu Krievijas likumus, pārgrozot un papildinot tos, piemērojoties Latvijas īpatnējiem apstākļiem.”
Pagaidu noteikumi par Valsts kontroli noteica iestādes vietu un lomu valsts pārvaldē, tās uzdevumus, struktūru un katras struktūrvienības kompetences. Savukārt Valsts kontroles revīzijas pagaidu reglaments noteica revīzijai - iestādes, uzņēmuma vai amatpersonas, kur ir piešķirti valsts līdzekļi, darbības pareizības, likumības pārbaudei - pakļauto subjektu loku un revīzijas veidus (iepriekšējā revīzija, faktiskā revīzija, pēcrevīzija) un to gaitu.
Iepazīsties ar materiālu:
Pagaidu noteikumi par Valsts kontroli. Valdības Vēstnesis, Nr. 44., 23.09.1919.Apskatīties pilnizmēra materiālu jaunā logā (spiest šeit)