Satversmes VII nodaļā tika noteikts deleģējums tiesību akta izstrādei, kas detalizētāk noteiktu Valsts kontroles iekārtu un kompetences. Pirmā Saeima 1923. gada 17. jūlijā pieņēma Likumu par Valsts kontroli. Likums tika izsludināts 2. augustā un stājās spēkā 16. augustā. Tiesību aktā tika nostiprināti jau Satversmē iekļautie pamatprincipi, kā arī noteikti Valsts kontroles galvenie uzdevumi:
1) veikt valsts mantas stāvokļa un apgrozījuma revīziju, vienlaikus kontrolējot, vai rīcība ar valsts līdzekļiem ir likumīga, lietderīga un pareiza;
2) sniegt ikgadējus pārskatus Saeimai par iepriekšējā gada valsts budžeta faktisko izpildi, sniegt viedokli par valsts pārvaldes rīcību ar valsts līdzekļiem.
Bez Valsts kontroles uzdevumiem, likums noteica arī iestādes iekārtu – iestādes administratīvo struktūru un tās kompetences, nodarbināto statusu, iecelšanas un apstiprināšanas kārtību – kas veidota atbilstoši gan Satversmē, gan likumā noteiktajiem iestādes mērķiem, funkcijām un uzdevumiem. Valsts kontrole sastāvēja no valsts kontroliera, padomes, revīzijas departamentiem un kancelejas. Valsts kontrole atbilstoši šim likumam darbojās līdz pat valsts okupācijai 1940. gada vasarā.
Iepazīsties ar materiālu:
Likums par Valsts kontroli. Valdības Vēstnesis, Nr. 165., 02.08.1923.
Apskatīties pilnizmēra materiālu jaunā logā (spiest šeit)
Valsts kontrole. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 46. 16.11.1923.
